Starptautiskajos kinofestivālos somu veikumi ir guvuši dažādus apbalvojumus, piemēram, Aki Kaurismeki filma Mies vailla menneisyyttä Kannu Kinofestivālā ieguva Grand Prix balvu, Melancholian kolme huonetta (dokumentālā filma) apbalvota vairāk kā 20 festivālos, Klausa Heres debijas darbs Näkymätön Elina Berlīnes Kinofestivālā ieguva apbalvojumu Sudraba Lācis.
Mūsdienās Somijā popularitāti ir ieguvuši jau vairāki kinorežisori, nerunājot par Aki Kaurismeki (Tulitikkutehtaan tyttö, Juha, Mies vailla menneisyyttä) vien, kuru varētu dēvēt par vienu no somu kino simboliem. Ievērojami režisori ir arī tādi kā Klauss Here (Äideistä parhain), Aku Louhimies (Kuutamolla), Aleksi Mekele (Pahat pojat), Olli Sārela (Suden vuosi) un citi.
Apskatītās mākslas filmas netiek izvēlētas pēc noteiktiem standartiem, piemēram, viena režisora vai žanra darbi. Kopīgā saikne visās aprakstītajās filmās ir tā, ka tās parāda aptuvenu mūsdienu situāciju somu kino vidē. Iespējams paanalizēt, kāda veida filmas Somijā ir iecienītas, kas interesē somus, kas piesaista viņus kinomākslā. Filmas izvēlētas pēc nejaušības principa, iespējami dažādas.
Viena no populārākajām pēdējo gadu kinofilmām ir Anti Jussi Annilas debijas darbs Jadesoturi (2006). Tamperē apguvis režijas mākslu, viņš jau bija darbojies kino vidē, bet ne izveidojis tik liela apmēra mākslas filmu. Jadesoturi ideja režisoram radusies nevis aiz intereses par tautas folkloru un tās skaidrojumu meklēšanas, bet gan intereses dēļ par kaujas mākslu kung – fu. Annila jau studiju gados veidojis īsfilmu, kurā parodēts kung – fu. Jadesoturi izveidots ar šiem pašiem studiju biedriem.
Kvalitātes ziņā filma neatpaliek no pieredzējušu režisoru veikumiem. Jadesoturi ir četru valstu kopprodukts – Somijas, Ķīnas, Igaunijas un Holandes. Filmas darbība notiek gan mūsdienu Somijā, gan senajā Ķīnā, un tā pamatā notikumi risinās ap mītisko somu tautas eposa Kalevala elementu sampo. Filma nav paredzēta kā Kalevalas ekranizācija. Tajā tiek izmantoti tikai atsevišķi eposa elementi. Sampo simboliskais nozīmīgums tiek pārnests gan uz seno Ķīnu, gan mūsdienu Somiju. Filmā ir savijusies somu un ķīniešu tautas folklora.
Jadesoturi savdabīgi papildina somu ieguldījumu kino. Tā ir īpatnēja ar mēģinājumu savienot somu un ķīnas tautas folkloru. Kalevala un somiskums padara Jadesoturi par unikālu mītu un pasauļu sajaukumu.
2008. gadā Annila radījis savu nākamo darbu – šausmu filmu Sauna. Šis žanrs Somijā nav no biežāk izmantotajiem. Annilas nopietnais un savdabīgais režijas rokraksts radījis viņa nākamo kvalitatīvo darbu. Pirms skatīšanās gan būtu ieteicams jau iepriekš painteresēties par filmu, jo tās uzbūve ir tiešām sarežģīta.
Galvenie filmas varoņi ir brāļi Ēriks un Knuts. Ēriks ir aukstasinīgs un skarbs amatnieks. Knuts ir no pilsētas pārnācis zinātnieks. Kopā ar citiem vīriešiem viņi nokļūst purva vidū kādā no pasaules atdalītā ciemā. Tur atrodas arī mistiska pirts. Brāļi, nokļuvuši šajā dīvainajā ciemā, nokļūst sapņu un murgu varā. Zinātnieka līdzatvestās kartes un kompasi vairs nepalīdz atrast ceļu ārpus tumsonības. Kā klasisks šausmu filmu tēls izmantots jaunas mirušas sievietes gars, kas parādās dažādās epizodēs. Pirts ir centrālais filmas tēls, kas gan ir visai neskaidrs, neraksturīgs tādam vispārzināmam somu kultūras elementam, kā pirts. Vizuāli tas ir ūdens vidū stāvošs betona bunkurs.
Sauna ir kinodarbs, kuru bija iespējams redzēt arī latviešu kinoskatītājam Fantāzijas Filmu Festivālā. Diemžēl tie bija tikai daži seansi, turklāt šī izdevība netika pietiekami izmantota no skatītāju puses. Tas liek domāt par esošo situāciju, ka latviešu skatītājs (kā arī citu valstu) nav pieradināts pie domas, ka skatāms un baudāms ir ne tikai Holivudas vai Krievijas veikums.
Klausa Heres mākslas filma Äideistä parhain iznākusi 2005. gadā. Režisors guvis augstāko izglītību kino jomā un jau studiju laikā veidojis īsfilmas un dokumentālās filmas. Filma Äideistä parhain, kura balstīta uz tāda paša nosaukuma Heiki Hietamies romāna, ir stāsts par maza zēna likteni starp karojošām zemēm. Karam sākoties deviņus gadus vecā Ēro tēvs dodas frontē. Lai gan tēvs apsola Ēro, ka karš būs drīz galā, nekas vairs nav tā, kā agrāk. Kara sākuma periodā no frontes atnāk skumju ziņa. Par atraitni kļuvusī nomāktā Kirsti nespēj vairs pilnvērtīgi rūpēties par dēlu un nogādā viņu drošībā Zviedrijā. Māte apgalvo, ka pārcelšanās uz Zviedriju ir tikai Ēro paša labā, bet zēnam to ir grūti saprast. Drīz sākas ceļš uz svešo zemi pie jaunās mātes. Dzīve tur nesākas labi. Ēro jūt, ka nespēj attaisnot jaunās ģimenes cerības. Stingrā zviedru māte Signe nozīmē zēnu darbiem lauku sētā un sūta skolā. Visi apkārt runā zviedriski, bet Ēro dzīvo savā atsevišķā pasaulītē. Kaut gan Zviedrijā ir miers, zēns dzīvo savā karā, kas viņā vēlāk atstāj dziļas pēdas.
Filma Äideistä parhain ir psiholoģiski ļoti smaga un tehniski baudāmā kvalitātē. Kārtējo reizi somi pierāda savas spējas un resursus kino jomā.
Aleksi Mekeles 2003. gada darbs Pahat pojat ir balstīts uz patiesiem notikumiem, kas risinājušies no 1997. – 1999. gadam Somijā. Tas ir iedvesmots no stāsta par četriem brāļiem, kuri kļuva nacionāli pazīstami, apzogot benzīna stacijas, lai iegūtu naudu.
Filmas producents Markus Seli un režisors Aleksi Mekele izlasījuši laikrakstā Helsingin Sanomat Ansi Mietinena rakstu par brāļu Koistinenu likteni un guva iedvesmu no tā, lai radītu kinofilmu. Producents un režisors kopā ar žurnālistu devās apciemot šos brāļus.
Filma gan nav tieša reālu notikumu atveide. Koistinenu ģimenē bija kopā vienpadsmit bērnu. Filmā ir tikai tēvs un četri brāļi. Tā kā patiesība var šķist par stāstiem neticamāka, attiecības filmā tiek attēlotas kā īstenībā un noziegumi atgādina tos pašus, kurus brāļi patiesi izdarīja. Mekele stāstam papildus pievienoja dažas sieviešu lomas, lai veidotos mīlasstāsts. Filma veidota ļoti humoristiska, lai gan būtībā notikumi ir smagi.
Filmā stāsts ir par četriem brāļiem – Otto, Mati, Ilku un Ēro Takuneniem. Viņu tēvs ir slims ar šizofrēniju, Bībeli tulko pēc sava prāta un nekad nav spējis mīlēt. Zēni audzināti ar agresijas palīdzību. Jaunie vīrieši naudu iegūst, apzogot spēļu automātus, benzīna stacijas, pasta iestādes un bankas, turklāt viņu spēkiem iegūto naudu vienmēr cenšas iegūt savās rokās tēvs. Pēc tēva domām valsts to viņam ir parādā.
Pahat pojat sauklis ir: „Takunenu puikas nedzer, nesmēķē, nelamājas. Bet aiz viņiem ir ap simts zādzību.”
Filma ir veidota īpatnēji. Stāsts pamatā ir patiess un ļoti nopietns, bet skatītājam tiek pasniegts ar laba humora devu. Redzami dažādi amizanti pretstati. Vizuāli galvenie varoņi ir ļoti spēcīgi, vīrišķīgi, muskuļoti, bet iekšēji tiek attēloti kā ievainojami un jūtīgi, pat ārkārtīgi naivi. Lai gan viņi veic dažādus noziegumus, nerodas sajūta, ka tas būtu kas slikts. Brāļus kļūst pat žēl un skatītājs tiem dzīvo līdzi. Varoņi patiesi nespēj nodarīt nevienam pāri, tā ir viņu pārliecība.
Filmu skatoties, rodas pretrunīgas sajūtas. Skatītājs pat tiek novests tādā līmenī, ka nav pārliecināts, ko drīkst atļauties just, jo var gadīties, ka pēkšņi izraisīti smiekli nākamās epizodes laikā šķiet pilnīgi nevietā. Attēlotā situācija būtībā nav nemaz smieklu vērta. Tas ir stāsts par smagiem cilvēku likteņiem. Režisoram gan ir apbrīnojami izdevies ievīt šajā stāstā amizantus elementus.
Olli Sārela filma Suden vuosi iznākusi 2007. gadā. Režisors ir veidojis tādas filmas kā Rukajärven tie, Bad Luck Love un Rölli ja metsänhenki.
Filmas varone Sari ir literatūras studente, kura ārēji šķiet nosvērta un pašpārliecināta. Sievietes apskauž skaisto un inteliģento Sari, bet vīrieši no tālienes apbrīno. Iekšēji Sari gan nav tik apskaužamā situācijā. Viņa slimo ar epilepsiju. Meiteni nomāc bailes. Tad Sari satiek Miko Gromanu – universitātē strādājošu vecākas paaudzes docentu. Viņa atpazīst vīrietī līdzīgu raksturu. Viņš dzīvo sarežģītu domu pasaulē un justos vairāk iederīgs 19. gadsimtā, nekā mūsdienu datorizētajā vidē. Miko jūtas kā baltais zvirbulis.
Sari atrod Miko kā sev tuvo, lai gan ārēji viņi izskatās pēc diviem cilvēkiem, kuru nesader kopā. Suden vuosi ir stāsts par aizliegtu mīlestību un savu baiļu uzvarēšanu.
Suden vuosi ir kārtējā tipiskā somu pārdomu filma. Tas nozīmē, ka tajā netiek attēlots spraigs sižets, bet vairāk tiek mērķēts uz skatītāja izjūtām. Tas somu kino ir ļoti raksturīgs – it kā nav nekādas īpašas darbības, bet filma tomēr spēj aizraut un radīt vielu pārdomām.
Tyttö sinä olet tähti ir 2005. gada muzikāli romantiska drāma. Režisors – Dome Karukoski. Karukoski ir amerikāņu aktiera un dzejnieka Džordža Dikersona dēls. Filma stāsta par jauno meiteni Nelli – klasisku, skaistu “labo meiteni” no veselīgas ģimenes. Viņa sapņo kļūt par r'n'b dziedātāju. Viņas ģimene gaida no meitenes juristes karjeru. Lai piepildītu savu sapni, Nelli sadarbojas ar Sune – pagrīdes hip-hopa grupas dalībnieku. Sākotnēji gan viņi atsakās viens no otra – Nelli no palīdzības, bet Sune no palīdzēšanas, jo Nelli mūzikas gaumi viņš uzskata par pārāk komerciālu. Sadarbības iznākums gan ir tāds, ka pavadot vasaru kopējā darbā, ierakstot un komponējot Nelli mūziku demo albumam, abi jaunieši kļūst ne vien par labiem draugiem, bet arī pāri. Viņu attiecību realizēšanā tomēr pastāv problēma – Nelli jau ir nopietns draugs un meitenes vecāki nejūtas iepriecināti ne par Nelli attiecībām ar Sune, ne arī viņas potenciālo karjeru mūzikā.
Salīdzinot ar citām somu filmām, šī ir augstas kvalitātes filma, kas pasaka daudz vairāk nevis par filmu kvalitāti kā tādu, bet par komerciālo somu kino.
Arī šeit var vērot somu ieinteresētību mūzikā, lai gan stāsts ir par neraksturīgu mūzikas virzienu vēsajiem ziemeļniekiem. Tam izskaidrojams varētu būt tāds, ka režisora ģimeniskās saknes meklējamas arī Amerikā, kur r'n'b ir lielā cieņā.
Viena no somu komēdijām ir Jannes Kūsi 2006. gada filma Saippuaprinssi. Tā ir filma par kautro Ilonu – meiteni, kas vēlas kļūt par aktrisi. Viņa nejauši nokļūst populāra seriāla scenārija autoru radošajā komandā un iemīlas filmas galveno varoni atveidojošajā aktierī Kallē. Drīz viņa par Kalli atklāj divas lietas: viņš ir ģeniāls aktieris, kuru neaizrauj piedalīšanās nenopietnā seriālā un ir slepeni romantiski sasaistīts ar galveno scenārija autori Rākeli. Lai nozagtu savu iemīļoto Rākelei, Ilona izmanto savas rakstnieces spējas darbībā, lai liktu Kalles seriāla varonim līdzināties Rākelei. Rākele to pamana un drīz vien abu sieviešu attiecības kļūst saspringtas.
Filmas humors ir neierasts un ne katram radītu smieklus. Dažādas ainas veidotas neierasti, pat neticami. Bet iespējams, ka tieši to var uzskatīt par filmas odziņu.
Kino cienītāji var atrast gan psiholoģiski smagus un nopietnus darbus, gan arī filmas atslodzei. Jāsaka gan, ka arī komēdijas somi rada tādas, ka tomēr paliek vieta pārdomām par dažādām dzīves problēmām.
