Feminisms (franču: féminisme, atvasināts no latīņu: femina - sieviete) ir pārliecība, ka sievietēm pienākas tādas pašas politiskās, sociālās, seksuālās, intelektuālās un ekonomiskās tiesības kā vīriešiem. Feminisms saistīts ar dažādām sabiedriskajām kustībām, teorijām un filozofijām, kas pēta dzimumu atšķirības, aizstāv sieviešu līdztiesību un aģitē par sieviešu tiesībām un interesēm. Feminisma vēsturē tiek izšķirti trīs 'viļņi':

1. 19. gadsimts un 20.gadsimta sākums.

Pirmais feminisma vilnis attiecas uz feminisma aktivitātēm 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā Lielbritānijāun ASV. Par teorētisko pamatu idejai par sieviešu līdztiesību bija šveiciešu jurista J.J.Bahofena (Johann Jakob Bachofen, 1815.-1887.) ģimenes vēstures pētījumi, darbs "Mātes tiesības" (Das Mutterrecht) un it sevišķi ideja par matriarhāta pastāvēšanu aizvēsturē. Sākotnēji šīs kustības centrā bija ideja par vienlīdzīgām līgumtiesībām un īpašuma tiesībām, un pretestība situācijai, kad precēta sieviete un bērni juridiski ir vīrieša īpašums. Tomēr 19. gadsimta beigās feminisma darbība bija galvenokārt vērsta uz politisko tiesību iegūšanu, pamatā uzstājoties par sieviešu vēlēšanu tiesībām.

2. 1960. - 1980. gados.

Feminisma otrais vilnis attiecas uz feministu aktivitātēm 1960.-1980.gados. Atšķirībā no pirmā viļņa, kura mērķis bija izcīnīt sieviešu politiskās tiesības, otrajā vilnī feministēm vienlīdz svarīga bija arī sociālā un kulturālā vienlīdzība, lai tiktu izbeigta diskriminācija dažādās dzīves jomās.

3. 1990 - mūsdienas.

Trešā viļņa feminisms sākās 1990. gadu sākumā kā reakcija uz otrā viļņa feminisma neveiksmēm un kā atbilde otrā viļņa feminisma kritikai. Šī etapa feminisms pārskata iepriekš izvirzīto teoriju vispārinošās tēzes, kas vairumā gadījumu pārāk uzsver augšējā vidusslāņa sieviešu pieredzi. Trešā viļņa ideoloģijai raksturīga post-strukturāla pieeja dzimumam un seksualitātei: bieži uzmanības centrā ir 'mikro-politika' un otrā viļņa ideju pārskatīšana par to, kas ir labi vai slikti sievietēm.