Glosārijs prezentācijai par feminismu.

Glosārijs par femismu.

tiesības - oikeus
programma - ohjelma
organizācija - organisaatio
protests - vastalause
sieviete-nainen
vīrietis - mies
dzimums - sukupuoli
līdztiesība - tasa-arvo
likums - laki
sabiedrība - yhteiskunta
apspiešana - hillintä
ierobežojums - rajoitus
vardarbība - väärinpeli
diskriminācija - syrjintä
vēlēšanu tiesības - äänioikeus
vienotība - yksimielisyys
spēks -voim
darbība - toiminta
attīstīties - kehittyä

Minna Canth

Somu raksniece, kas pirmā pievērsa sabiedrības uzmanību sievietes lomai ģimenē, sabiedrībā, un runāja par to tik atklātā veidā.

1880.gadā Kanta interesējās un lasīja sociālās zinātnes, ētiku, psiholoģiju, dabas zinātnes un reliģiju. Kantu arī interesēja "konflikts" starp reliģiju un Darvina ideju evolūciju sievietes "īstās" lomas attēlošanā. 1885.gadā mācītājs Kupio uzsvēra, ka sievietes emancipācija ir pretrunā ar Dieva kārtību. Minnas Kantas lugas ieguva lielu popularitāti 19.gs. sabiedrībā un literatūrā. Kanta šokēja tā laika publiku ar uzdrošināšanos atklāti runāt par lietām, par kurām citi klusēja, atvērdama acis uz pastāvošo netaisnību pret sievieti.

Viena no plašākajām somu sieviešu organizācijām bija somu „Martu” apvienība. Tā aptvēra 516 „Martu” biedrības ar 33 123 dalībniecēm no kurām 91 % dzīvoja laukos. Vēsture liecina, ka pirmā šāda biedrība Somijā nodibināta 1899.g. Tā somu sievietē centās uzturēt dzīvu nacionālo garu, cīnījās pret valdības pārkrievošanās tieksmi, atbalstu feminisma idejām, pateicoties kurām „Martas” biedrības strauji attīstījās gan laukos, gan pilsētās.

Feminisms (franču: féminisme, atvasināts no latīņu: femina - sieviete) ir pārliecība, ka sievietēm pienākas tādas pašas politiskās, sociālās, seksuālās, intelektuālās un ekonomiskās tiesības kā vīriešiem. Feminisms saistīts ar dažādām sabiedriskajām kustībām, teorijām un filozofijām, kas pēta dzimumu atšķirības, aizstāv sieviešu līdztiesību un aģitē par sieviešu tiesībām un interesēm. Feminisma vēsturē tiek izšķirti trīs 'viļņi':

1. 19. gadsimts un 20.gadsimta sākums.

Pirmais feminisma vilnis attiecas uz feminisma aktivitātēm 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā Lielbritānijāun ASV. Par teorētisko pamatu idejai par sieviešu līdztiesību bija šveiciešu jurista J.J.Bahofena (Johann Jakob Bachofen, 1815.-1887.) ģimenes vēstures pētījumi, darbs "Mātes tiesības" (Das Mutterrecht) un it sevišķi ideja par matriarhāta pastāvēšanu aizvēsturē. Sākotnēji šīs kustības centrā bija ideja par vienlīdzīgām līgumtiesībām un īpašuma tiesībām, un pretestība situācijai, kad precēta sieviete un bērni juridiski ir vīrieša īpašums. Tomēr 19. gadsimta beigās feminisma darbība bija galvenokārt vērsta uz politisko tiesību iegūšanu, pamatā uzstājoties par sieviešu vēlēšanu tiesībām.

2. 1960. - 1980. gados.

Feminisma otrais vilnis attiecas uz feministu aktivitātēm 1960.-1980.gados. Atšķirībā no pirmā viļņa, kura mērķis bija izcīnīt sieviešu politiskās tiesības, otrajā vilnī feministēm vienlīdz svarīga bija arī sociālā un kulturālā vienlīdzība, lai tiktu izbeigta diskriminācija dažādās dzīves jomās.

3. 1990 - mūsdienas.

Trešā viļņa feminisms sākās 1990. gadu sākumā kā reakcija uz otrā viļņa feminisma neveiksmēm un kā atbilde otrā viļņa feminisma kritikai. Šī etapa feminisms pārskata iepriekš izvirzīto teoriju vispārinošās tēzes, kas vairumā gadījumu pārāk uzsver augšējā vidusslāņa sieviešu pieredzi. Trešā viļņa ideoloģijai raksturīga post-strukturāla pieeja dzimumam un seksualitātei: bieži uzmanības centrā ir 'mikro-politika' un otrā viļņa ideju pārskatīšana par to, kas ir labi vai slikti sievietēm.

Feminisms kā politiskā Eiropas kustība radās 16.un 17.gs. Tas bija savdabīgs apgaismības laikmeta posms, kas izauga no tādiem politiskiem virzieniem kā liberālisms, konservatīvisms un sociālisms. To uzskatīja par pirmo feminisma vilni, kas atkarīgs no pastāvošām politiskām idejām. Pirmais attīstījās liberālais feminisms, tad marksistiskais, sociālistiskais, radikālais un citi. Gadsimtiem ilgi sievietes apspiešana ir bijusi neatņemama Eiropas, Amerikas un Āzijas civilizāciju kultūru daļa. Sievietes bija tēvu un vīru īpašums, viņām nebija tiesību uz savu vārdu (sievietes tika dēvētas vai nu sava tēva vai vīra vārdā), nebija tiesību uz personisko īpašumu vēl ilgi pēc tam, kad vīrieši sev bija nodrošinājuši šo cilvēka dabisko tiesību īstenojumu. Sievietes nevarēja iegūt izglītību, nedrīkstēja strādāt, tādēļ vīra vai tēva nāve viņām nozīmēja nomiršanu badā, jo viņas nedrīkstēja saņemt mantojumu; sievietes bija nolemtas mājas dzīvei. Šīs ir tikai nedaudzas no tām netaisnībā, ar ko vēstures gaitā nācies saskarties sievietēm.